Bobrova nams senāk un tagad

Vecrīgā uz Smilšu un Aldaru ielas stūra (Smilšu iela 8) atrodas kāda māja, kas piesaista garāmgājēju skatienus ar izteiksmīgām krievu spēkavīru figūrām virs ieejas un divu skaistu sieviešu skulptūrām abpus balkona, kuras tur rokās lauru vainagu. Padomju laikos ēkas pirmajā stāvā atradās tirgotava, kur varēja nopirkt pasakaini gardus pīrādziņus un pončikus.

Šī skaistā jūgendstila ēka savulaik piederēja krievu tirgotāju Bobrovu dzimtai. Tās aizsācējs Iļja Ivanovičs Bobrovs ir dzimis 1863.gada 17.jūlijā Remeņicas ciemā Tveras guberņā vienkāršā zemnieku ģimenē. Zēns bija gudrs un strādīgs, veiksmīgi pabeidza baznīcas draudzes skolu un gribēja mācīties tālāk. Tomēr viņa plāni saskārās ar spēcīgu vecāku pretestību, kuri vēlējās, lai viņš strādā lauku saimniecībā. Starp 14 gadus veco Iļju un viņa tēvu izvērsās spēcīgs konflikts, tēvs neko negribēja dzirdēt par mācīšanos un nežēlīgi piekāva puiku. Iļja nespēja izturēt pazemojumu, aizbēga no mājām un devās uz kaimiņu pilsētu Kašinu. Tur puika iepazinās ar tirgotājiem, kuri devās uz Rīgu, un pievienojās viņiem.

Pēc provinciālās Kašinas Rīga viņam likās kā pasaules centrs. Pilsētā bija vēl nepieredzēta ekonomiskā augšupeja, bija nojaukti vaļņi, būvēja jaunas mājas un fabrikas. Iļjam sākumā neklājās viegli. Sākumā viņš iekārtojās darbā par izsūtāmo zēnu koloniālpreču veikalā -iznēsāja preces klientiem, slaucīja veikalu, baroja zirgus. Apķērīgais zēns ātri vien apguva latviešu, vācu un poļu valodas, brīvi sarunājās ar ebrejiem. Drīz vien viņš uzkalpojās par veikala pārvaldnieku.

Iļja Bobrovs ar ģimeni

Sakrājis drusku naudas, viņš aizbrauca ciemos pie radiem uz Remeņicu un salīga mieru ar vecākiem. No dzimtās puses viņš atgriezās ar jaunu sievu Kseniju, kura pavisam dzemdēja viņam 9 bērnus.(1 nomira). Bizness plauka, un drīz Iļja iegādājās zemi ar vecu noliktavu Smilšu ielā, kur atradās viņa veikaliņš. 

Smilšu un Aldaru ielas stūris 1902.gadā

Drīz vien mājiņa palika par šauru Bobrovu ģimenei un Iļja nolēma celt māju. Viņš piepirka klāt vēl 2 līdzās esošos zemes gabalus, kur bija lemts tikt uzceltai varenai mājai. Mājas projektu uzstrādāja izcilā būvfirma “Henrihs Šēls un Frīdrihs Šēfels”un tai izdevās radīt īstu Jūgendstila Šedevru.

1.stāvā bija veikali, otrajā biroja telpas, augšstāvos dzīvokļi. Saimniekam izdevās piešķirt ēkai arī krieviskus vaibstus. Otrā stāva līmenī ir divas maskas, kas atgādina spēku spēkavīrus. Tos veidoja slavenā firma «Otto & Wassil».

Krievu spēkavīri virs ieejas

Ēka augšdaļā uz stūra bija novietota sievietes figūra ar lāpu rokā. Naktī lāpa spīdēja. Diemžēl figūra nav saglabājusies līdz mūsu dienām. No ielas puses ir divas sieviešu skulptūras abpus balkonam. Viena no skulptūrām no kreisās puses simbolizē Eiropu, meitene pa labi ar čalmu galvā – Āziju. Šīs figūras simbolizē koloniālpreču tirdzniecību, kas nāk no 2 kontinentiem. Meitenes tur rokās lauru vainagu-uzvaras simbolu.

Eiropa un Āzija

Ēkas interjers greznībā neatpalika no fasādes. Bobrovs arī bija ievilcis elektrību un centrālapkuri. Bobrovi pārcēlās uz māju tūlīt pēc tās pabeigšanas 1902.g. Viņš iegādājās arī māju Noliktavas ielā 5.

Sākās 1.pasaules karš. Bobrovs kā pilsētas domes loceklis rūpējās par iedzīvotāju evakuāciju un kārtību pilsētā. Tā kā situācija bija nemierīga, viņš nolemj aizsūtīt ģimeni uz Kašinu. Sarkanā terora laikā tika apdraudēta paša saimnieka dzīvība. Mājā ieradās 2 sarkanarmieši, iznesa visu, ko varēja iznest. Pēc tam sarkanarmieši uzkliedza Bobrovam “Tu, Buržujs” un lika kāpt uz bēniņiem, lai nošautu. Taču notika brīnums, sētnieks un divi mājas strādnieki, iestājās par savu saimnieku, pārliecinot sarkanarmiešus, ka Bobrovs r savs cilvēks. Nu ja jūs proletārieši viņu aizstāvat, tad palaidīsim vaļā, teica sarkanarmieši, atmeta roku un aizgāja. Iļjam Bobrovs šīs dienas vakarā piedzīvoja pirmo sirdslēkmi.

Pēc kara Bobrova bizness gāja uz leju, bērni nevēlējās to turpināt un koloniālpreču tirdzniecības uzņēmumu nācās pārdot. Pēcnācēji dzīvoja no ienākumiem, kas gūti no īpašumu izīrēšanas. 1930.g. Bobrovs nomira no sirdslēkmes. Viņš ir apglabāts Rīgā, Pokrova kapos.

Padomju laikā Bobrova mājas augšstāvā bija dažādu iestāžu biroji, bet pirmajā stāvā bija pīrādziņu bode. Tagad tur atrodas Slovākijas republikas vēstniecība un biroji.

Donnera nams (kādreizējais salons “Beate”)

Augsta, šaura sarkanu ķieģeļu ēka Vecrīgā uz Laipu un Šķūņu ielas stūra. Tagad tur atrodas firmas “Stenders” veikals. 1987.gadā šajā mājā tika atvērts leģendārais salons “Beāte”, kur varēja iegādāties ekskluzīvus tērpus, kurus modelējusi latviešu modes māksliniece Beatrise Dunska. Padomju dzīves realitātē šis salons bija skaistas un izdevušās dzīves simbols, jo tur piedāvātie spilgtie un oriģinālie tērpi bija pieejami tikai ļoti naudīgām dāmām. Pārējās varēja vienīgi nošpikot kādu ideju un realizēt to saviem spēkiem. Pašu sarkano ķieģeļu namu 1901.gadā uzcēla Rīgas lietussargu karalis, fabrikants Donners.

Donnera nams atrodas vienā no senākajām Rīgas vietām. Savulaik tur bija lībiešu ciematiņš, vēlāk, pēc Rīgas nodibināšanas, tika uzcelts Franciskāņu klosteris. Akmens ēka šajā vietā Rīgas kartē parādās jau 14.gs., tomēr nav saglabājušās ziņas, kā tā izskatījusies. No vecās ēkas līdz mūsdienām ir saglabājies neliels 17.gs. bareljefs, kurā attēlots Pestītājs. Tas kādreiz rotāja māju un tagad novietots virs ēkas sānu ieejas.

Bareljefs ar Jēzus Kristus atveidojumu

19.un 20.gs. mijā šo stūra māju iegādājās uzņēmējs Donners – Rīgas lietussargu karalis. Rosīgajam tirgonim piederēja veselas divas lietussargu fabrikas. Viena ražotne atradās Kaļķu ielā, bet otra – Šķūņu ielas galā. Līdz mūsdienām šīs ēkas diemžēl nav saglabājušās. Ar laiku radās nepieciešamība pēc sava veikala un plašākām kantora telpām. Tāpēc Donners nolēma uzcelt šim mērķim jaunu ēku netālu no fabrikām uz Šķūņu un Laipu ielas stūra. Zemes gabals  gan bija ļoti neliels, tikai 75 kv.m.

Mājas projektu tika nolemts pasūtīt izcilajam arhitektam Vilhelmam Bokslafam, kurš piedāvāja uzcelt greznu četru stāvu namu. Pirmajā un otrajā stāvā bija paredzētas veikala telpas, pagrabā – noliktava, bet augšējos stāvos – Donnera kantoris. Cauri visai ēkai gāja kāpnes.

Mājas fasādi talantīgais arhitekts izveidoja tādā veidā, lai tā veiksmīgi iekļautos senatnīgajā kvartāla apbūvē.  Tā atgādina senu, gotikas stilā celtu namu, kas ne reizi vien ir ticis pārbūvēts. Tikai plašās logu vitrīnas paver skatu uz jūgendstilā apgleznotiem griestiem, un liecina, ka ēka tapusi 20.gadsimta sākumā.

Galvenā ieeja greznajā veikalā bija no ielu stūra. Tur varēja iegādāties vislabākos lietussargus un saulessargus Rīgā.

 

Lietains sveiciens no Rīgas – 20.gs. sākuma pastkarte

Varbūt, ja nebūtu bijis 1.pasaules karš, šajā vietā joprojām tirgotu Donnera ražotos lietussargus. Diemžēl pēc kara lietussargu bizness panīka, fabrikas nācās slēgt, taču veikala ēka palika Donneru ģimenes īpašumā. Māja tika iznomāta, un tur atradās dažādi kantori, šūšanas darbnīcas un veikaliņi.

Kas ir interesanti, padomju laikā maz kas mainījās. Kaut gan Padomju Savienībā bija aizliegts privātīpašums uz mājokli, tomēr Donneri palika dzīvot savā mājā, aizņemot bijušās kantora telpas.  Klīda baumas, ka Donneru ģimene esot palīdzējusi padomju varai, un tādejādi saglabājusi savu mājokli.

Tomēr 20.gs. 80 –to gadu beigas atnesa jaunas vēsmas. Radās pirmie kooperatīvi, izveidojās “Tautas fronte”, tika īstenota M.Gorbačova “Glasnostj” politika. 1987.gadā lietussargu fabrikanta mājā tika atklāts modes salons ar romantisku nosaukumu “Beāte”. To izveidoja izcilā latviešu modes māksliniece Beatrise Dunska, kurai šis nams likās ārkārtīgi pievilcīgs. Viņa vēlējās radīt savus, ekskluzīvus modeļus, kurus viņa gribēja tirgot nevis masveidā universālveikalos, bet nelielās kolekcijās īpašā salonā.

Beatrise Dunska

Mūsdienās jauna salona vai veikala atvēršana nav nekas sevišķs. Mēs tam pat nepievēršam lielu uzmanību. Taču tolaik personiskais modes salons bija kaut kas prātam neaptverams. Apģērbus ražoja rūpnīcās, lielās partijās. Modeļi bija neizteiksmīgi un lielākoties neglīti, kaut gan, salīdzinot ar mūsdienām, audumu kvalitāte bija augstāka. Tie kas vēlējās kaut ko īpašāku medīja ārzemju deficītu, šuva apģērbus pēc individuāla pasūtījuma ateljē, vai arī darināja tērpus pašu spēkiem.

Beatrisei Dunskai radās spīdoša ideja, ka viņas salons varētu būt tāda uzņēmuma filiāle, kura rīcībā ir darbam nepieciešamie materiāli – audums, dzijas, āda. Latvijā bija tikai viens šāds uzņēmums – “Daiļrade”. Modelētājai izdevās pārliecināt “Daiļrades” vadību atbalstīt šo ideju. Tāpat brīnumainā kārtā izdevās arī iegūt iecerēto ēku, kur tika izveidota ražotne un veikals.

 

 Beatrises Dunskas apģērbu modeļi

Jaunajā salonā tapa ekskluzīvi apģērbu modeļi. Katrs modelis tika izgatavots ne vairāk kā 10 eksemplāros. Tā kā tika izmantots daudz roku darba, izstrādājumi nevarēja būt lēti. Tika piedāvāti virsējie apģērbi – mēteļi un jakas, trikotāžas izstrādājumi. Lietas varēja iegādāties gan komplektā, gan pa vienai. Mēnesī tika saražoti aptuveni 200 tērpi.

Panākumi jaunajam salonam bija fantastiski. Neraugoties uz augstajām cenām un tērpu oriģinalitāti, pircēji gāza to apkārt. Salons atradās šajā vietā aptuveni 20 gadus. Tomēr mūsdienu pasaulē, kur piedāvājums ir milzīgs, tas nespēja izturēt konkurenci.

Tagad šajā vēsturiskajā namā savu mājvietu ir atradis Latvijas kosmētikas firmas “Stenders” veikals.

Avoti:

www.riga.cv

20.gs. Post Scriptum 16.sērija (1987-1988)

Atradumi Vecrīgas suvenīru veikaliņos

Latvijas iedzīvotāji ne sevišķi bieži mēdz iegriezties Vecrīgas suvenīru veikaliņos, jo nereti ir pārliecināti, ka tur nav nekā tāda, kas viņus varētu interesēt. Mēdz būt arī uzskats, ka visas preces tur ir nesamērīgi dārgas, jo paredzētas turīgiem ārvalstu tūristiem.

Nolēmu intereses pēc apstaigāt šos veikaliņus, lai uzzinātu, kāda ir reālā situācija. Pirmā atziņa, pie kuras es nonācu-šīs tirgotavas ļoti atšķiras savā starpā. Ir gan veikali ar unikālu piedāvājumu, gan arī vietas, kur nopērkamas lielākoties visiem apnikušās masu patēriņa preces - dzintara krelles, māla krūzītes un šķīvīši ar Rīgas panorāmu, magnētiņi ar kaķiem u.tml.

Ja jūs vēlaties iegādāties šādas tipveida lietas, taču negribat pārmaksāt, es ieteiktu tās nopirkt Rīgas Centrāltirgū, kur ir plašs šādu suvenīru piedāvājums par daudz zemākām cenām nekā Vecrīgā.

Suvenīru veikaliņš Centrāltirgus dārzeņu paviljonā

Otra atziņa, pie kuras es nonācu, ir tāda, ka cenas nav neadekvāti augstas. Nav tā, ka ir izdevīgi iepirkties tikai Brīvdabas muzeja gadatirgū, pārējās 363 dienas gadā metot lielu līkumu ap daiļamatnieku izstrādājumiem. Protams, roku darbs ir dārgāks nekā rūpnieciskais ražojums, tomēr ņemot vērā, cik garš laiks un pacietība ir vajadzīga, lai izcakinātu kādu jauku lietiņu, brīžiem likās, ka ieguldītais darbs ir palicis nenovērtēts. It sevišķi, ja padomā, cik no pārdotā saņem meistars, cik nopelna tirgotājs un cik aiziet nodokļos.

Piespraudes tikai par 5 eiro veikalā “Lini un suvenīri” M.Pils ielā 4

Glīti auskari par 9 eiro veikalā “Slazds” Aldaru ielā 12/14

Pastaigājot pa veikaliem, sapratu, ka šis bizness nav nemaz tik vienkāršs, kā varētu likties. Kaut gan jūlijā tūristu Rīgā ir daudz, tomēr pircēju plūsma ir sadalījusies visai nevienmērīgi. Atsevišķās vietās tūristi ņudzēja kā skudras, bet citviet pārdevējas skatījās uz mani, kā uz ūnikumu, kas kaut kādā neizskaidrojamā veidā ir iemaldījies viņu klusajā valstībā.

Atlika tikai secināt, ka vissvarīgākā ir veikala atrašanās vieta attiecībā pret tūristu iecienītākajiem ceļiem. Ne mazāk būtisks ir tas, cik veikals ir vilinošs pircējiem. Katrā ziņā, tie veikali, kuri bija novietojuši ārpus durvīm kādu interesantu dizaina elementu, piemēram, senlaicīgu velosipēdu ar puķu podiem, piesaistīja vairāk pircēju.

 

Vēl ļoti veiksmīgs ir risinājums, kad ieejas veikalā ir no dažādām ielām. Tas reāli strādā. Izšķirīgs faktors ir veikala īpašnieka ieinteresētība savā biznesā, kā viņš izvēlas pārdodamās lietas, cik rūpīgi ir noformētas veikala telpas.

Tagad par preču sortimentu.

Patīkami pārsteidza plašais piedāvājums bērniem. Ja jums jāapdāvina dzimšanas dienā kāds radu bērns, un gribas iepriecināt mazo ar kādu jauku un mīļu lietu, tad varu piedāvāt sekojošas idejas dāvanām:

Peļu čībiņas mazajām pēdiņām veikalā Hobbywool M.Pils ielā 6:

 

Koka konstruktori topošajiem celtniekiem veikalā Latvju lietas Audēju 6

 

Lupatu lelles no veikala “Lini un suvenīri”

Ja dodaties ciemos pie kaķu mīļotāja, tad vislabākā dāvana, protams, ir tāda, kas saistās ar mīļāko dzīvnieku. Jāsaka, ka kaķu draugu apdāvināšana problēmas jums nesagādās, jo Vecrīgas veikaliņos ir ļoti daudz lietu ar kaķiem. Te būs dažas idejas:

Pulkstenis kaķa formā no veikala “Love Riga” audēju 5:

Amizantas karināmas kaķu figūriņas no veikala “Baltic gift shop” Audēju 3

Parasti nav viegli izdomāt, ko uzdāvināt ārvalstu partnerim, lai dāvana saistītos ar Latviju. Viens no variantiem varētu būt lelle, kas tērpta latviešu tautastērpā no veikala “Latvju lietas”:

 

Katra sieviete vēlas būt skaista un unikāla, ko vislabāk izcelt ar mākslinieku veidotām, oriģinālām rotām. Ļoti plaša mākslinieku darinātu rotu izvēle ir veikalā “Slazds”:

 

Veikalā “Hobbywool” ir nopērkamas oriģinālas adītas un tamborētas rotas

Savukārt veikalā “Linu istaba” Torņa 4 ir jauki porcelāna auskariņi un piespraudes

 

Piedāvājumā ir arī rotas un aksesuāri vīriešiem. Veikalā “Latvju lietas” ir interesantas ādas aproces un koka tauriņi:

Dažas idejas tiem, kuri vēlas uzlabot sava mājokļa interjeru:

Oriģināla keramika no veikala “Linu istaba”

Metāla kalumi no veikala “Slazds”

Ideja rokdarbniekiem, kas gan nav pārdošanā, bet jārealizē saviem spēkiem no veikala “Hobbywool” (veikalā ir nopērkama ir arī vilnas dzija).

Agrāk vai vēlāk sāks pūst auksti rudens vēji, tad uzsnigs sniegs... Tomēr tas mums nekaitēs, jo varēsim ietīties skaistos un siltos vilnas izstrādājumos:

Adīti vilnas lakati no veikala “Hobbywool”

Oriģināls vilnas apmetnis no “Linu istabas”

Pilnīgi visus Vecrīgas suvenīru veikaliņus neesmu pagaidām apgājusi, tā kā turpinājums sekos. 

Johans Cukerbekers un viņa pēdas Rīgā

Vecrīgā Peitavas ielā 9/11 atrodas ēka, uz kuras fasādes ir redzami noslēpumaini simboli un seni ģerboņi. Neraugoties uz nolaisto izskatu, tā joprojām ir saglabājusi bijušā spožuma atblāzmu. Šī ēka savulaik piederēja turīgajam vācu tirgotājam Johanam Cukerbekeram, kurš 1750.gadā Rīgā nodibināja pirmo brīvmūrnieku ložu “Ziemeļzvaigzne”.

J.Cukerbekera privātmāja Peitavas ielā

Cukerbekeru ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā no Beļģijas provinces Brabantes 17.gs. beigās. 18. un 19.gs. Rīgā dzīvoja trīs šīs ģimenes paaudzes. Izcilākais šīs dzimtas pārstāvis bija Johans Cukerbekers (1727-1775), kam piederēja greznais nams Peitavas ielā 9/11. Ietekmīgais tirgotājs bija ne tikai viens ietekmīgākajiem Rīgas tirgoņiem, bet arī dāsns mecenāts, kurš atbalstīja daudzus sava laika literātus un zinātniekus.

Bez tam Johans Cukerbekers bija pirmās brīvmūrnieku ložas “Ziemeļzvaigzne” dibinātājs Rīgā. Šīs organizācijas sanāksmes notika J.Cukerbekera namā Peitavas ielā 9/11. Brīvmūrnieku ložas laikā no 1750-1770.gadam apvienoja galvenokārt vācu intelektuālo eliti: aristokrātus, juristus, literātus un filozofus. To sastāvā bija arī atsevišķi tirgotāji un militāristi. No 1770.gada strauji pieauga valsts ierēdņu un tirgotāju īpatsvars organizācijā. Kas attiecas uz reliģisko piederību, sākotnēji tie bija luterāņi, vēlāk viņiem pievienojās arī katoļi un pareizticīgie.

Pēc J.Cukerbekera rekomendācijas Rīgas brīvmūrnieku ložā "Pie zobena" tika uzņemts jaunais teologs Herders, kurš no 1764. gada līdz 1769. gadam strādāja Rīgas Domskolā par pasniedzēju. Vēlāk viņš kļuva par izcilu filosofu un literātu.  Savas uzturēšanās laikā Rīgā viņš bija aktīvs ložas loceklis un pildīja sekretāra pienākumus.

Durvju portāla augšējā daļā novietots Cukerbekeru dzimtas ģerbonis, pie sienas abās malējās pusēs ir brīvmūrnieku simbols ar trīsstūri, cirkuli un āmuru. Vidusdaļā abās pusēs redzamais simbols varētu būt piederīgs ložai “Ziemeļzvaigzne”.

Tā kā Johans Cukerbekers bija rosīgs tirgotājs, viņam piederēja arī trīs noliktavas Vecrīgā. Tās ir saglabājušās līdz mūsdienām un atrodas Arsenāla ielā 5. Tās ir celtas pēc izcilā arhitekta Kristofa Haberlanda projekta, kurš arī varētu būt bijis brīvmūrnieku ložas loceklis, ņemot vērā to, ka viņš ir projektējis arī brīvmūrnieku saieta namu Vaļņu ielā (ēka pašlaik vairāk neeksistē) un Muzes biedrības namu, kur notika brīvmūrnieku sanāksmes. Interesanti, ka tieši Cukerbekera noliktavu komplekss līdz 2.pasaules karam tika dēvēts par “Trīs brāļiem”. Vēlāk šie brāļi tika aizstāti ar dzīvojamo ēku kompleksu Pils ielā, un Cukerbekera noliktavas aizgāja aizmirstībā.

 

J.Cukerbekera noliktavas Arsenāla ielā 5

“Trīs brāļi” Arsenāla ielā patiesībā ir viena ēka, kura sadalīta trīs daļās. Katrai no tām ir savs nosaukums atbilstoši bareljefam virs durvīm. Uz viena ir attēlots nams un zem tā ir uzraksts “Cukura fabrika”, uz otra ir cilvēks ar lielu maisu uz muguras, un tas saucas “Nesējs”, uz trešā ir bareljefs “Trīs brāļi’, kur attēloti trīs vīrieši senlaicīgos apģērbos. Bareljefi ir saglabājušies līdz mūsdienām, taču vēl 1920.gadā tiks konstatēts, ka zīmējumi ir ļoti neskaidri. Pašlaik tie ir gandrīz izdzisuši.

J.Cukerbekers arī uzcēla muižiņu Pārdaugavā. Līdz mūsu dienām šī celtne nav saglabājusies, jo tās vietā aiz Vanšu tilta pašlaik slejas Latvijas Valsts arhīva centrālā ēka. Tomēr viņa celto muižu «Det huis in det bosch», kas holandiešu valodā nozīmē “māja mežā”, mēs varam apskatīt Broces zīmējumā.

 

J.Cukerbekera vasaras rezidence Pārdaugavā

Cukerbekeru ģimenes ziedu laiki beidzās 19.gs sākumā. Firma izputēja kontinentālās blokādes laikā, kas ilga no 1806 līdz 1814.gadam. Visi viņa īpašumi tika izsolīti, un ieguva jaunus īpašniekus. Tomēr vēl joprojām ir saglabājušās vietas Rīgā, kas vēsta par šīs dzimtas kādreizējo spožumu.