Bobrova nams senāk un tagad

Vecrīgā uz Smilšu un Aldaru ielas stūra (Smilšu iela 8) atrodas
kāda māja, kas piesaista garāmgājēju skatienus ar izteiksmīgām krievu spēkavīru
figūrām virs ieejas un divu skaistu sieviešu skulptūrām abpus balkona, kuras
tur rokās lauru vainagu. Padomju laikos ēkas pirmajā stāvā atradās tirgotava, kur
varēja nopirkt pasakaini gardus pīrādziņus un pončikus.
Šī skaistā jūgendstila ēka savulaik piederēja krievu
tirgotāju Bobrovu dzimtai. Tās aizsācējs Iļja Ivanovičs Bobrovs ir dzimis
1863.gada 17.jūlijā Remeņicas ciemā Tveras guberņā vienkāršā zemnieku ģimenē.
Zēns bija gudrs un strādīgs, veiksmīgi pabeidza baznīcas draudzes skolu un
gribēja mācīties tālāk. Tomēr viņa plāni saskārās ar spēcīgu vecāku pretestību,
kuri vēlējās, lai viņš strādā lauku saimniecībā. Starp 14 gadus veco Iļju un
viņa tēvu izvērsās spēcīgs konflikts, tēvs neko negribēja dzirdēt par mācīšanos
un nežēlīgi piekāva puiku. Iļja nespēja izturēt pazemojumu, aizbēga no mājām un
devās uz kaimiņu pilsētu Kašinu. Tur puika iepazinās ar tirgotājiem, kuri devās
uz Rīgu, un pievienojās viņiem.
Pēc provinciālās Kašinas Rīga viņam likās kā pasaules
centrs. Pilsētā bija vēl nepieredzēta ekonomiskā augšupeja, bija nojaukti
vaļņi, būvēja jaunas mājas un fabrikas. Iļjam sākumā neklājās viegli. Sākumā
viņš iekārtojās darbā par izsūtāmo zēnu koloniālpreču veikalā -iznēsāja preces
klientiem, slaucīja veikalu, baroja zirgus. Apķērīgais zēns ātri vien apguva
latviešu, vācu un poļu valodas, brīvi sarunājās ar ebrejiem. Drīz vien viņš
uzkalpojās par veikala pārvaldnieku.
Iļja Bobrovs ar ģimeni
Sakrājis drusku naudas, viņš aizbrauca ciemos pie radiem uz Remeņicu un salīga mieru ar vecākiem. No dzimtās puses viņš atgriezās ar jaunu sievu Kseniju, kura pavisam dzemdēja viņam 9 bērnus.(1 nomira). Bizness plauka, un drīz Iļja iegādājās zemi ar vecu noliktavu Smilšu ielā, kur atradās viņa veikaliņš.
Smilšu un Aldaru ielas stūris 1902.gadā
Drīz vien mājiņa palika par šauru Bobrovu ģimenei un Iļja nolēma
celt māju. Viņš piepirka klāt vēl 2 līdzās esošos zemes gabalus, kur bija lemts
tikt uzceltai varenai mājai. Mājas projektu uzstrādāja izcilā būvfirma “Henrihs
Šēls un Frīdrihs Šēfels”un tai izdevās radīt īstu Jūgendstila Šedevru.
1.stāvā bija veikali, otrajā biroja telpas, augšstāvos
dzīvokļi. Saimniekam izdevās piešķirt ēkai arī krieviskus vaibstus. Otrā stāva
līmenī ir divas maskas, kas atgādina spēku spēkavīrus. Tos veidoja slavenā
firma «Otto & Wassil».
Krievu spēkavīri virs ieejas
Ēka augšdaļā uz stūra bija novietota sievietes figūra ar
lāpu rokā. Naktī lāpa spīdēja. Diemžēl figūra nav saglabājusies līdz mūsu
dienām. No ielas puses ir divas sieviešu skulptūras abpus balkonam. Viena no
skulptūrām no kreisās puses simbolizē Eiropu, meitene pa labi ar čalmu galvā –
Āziju. Šīs figūras simbolizē koloniālpreču tirdzniecību, kas nāk no 2
kontinentiem. Meitenes tur rokās lauru vainagu-uzvaras simbolu.
Eiropa un Āzija
Ēkas interjers greznībā neatpalika no fasādes. Bobrovs arī
bija ievilcis elektrību un centrālapkuri. Bobrovi pārcēlās uz māju tūlīt pēc
tās pabeigšanas 1902.g. Viņš iegādājās arī māju Noliktavas ielā 5.
Sākās 1.pasaules karš. Bobrovs kā pilsētas domes loceklis
rūpējās par iedzīvotāju evakuāciju un kārtību pilsētā. Tā kā situācija bija
nemierīga, viņš nolemj aizsūtīt ģimeni uz Kašinu. Sarkanā terora laikā tika
apdraudēta paša saimnieka dzīvība. Mājā ieradās 2 sarkanarmieši, iznesa visu,
ko varēja iznest. Pēc tam sarkanarmieši uzkliedza Bobrovam “Tu, Buržujs” un
lika kāpt uz bēniņiem, lai nošautu. Taču notika brīnums, sētnieks un divi mājas
strādnieki, iestājās par savu saimnieku, pārliecinot sarkanarmiešus, ka Bobrovs
r savs cilvēks. Nu ja jūs proletārieši viņu aizstāvat, tad palaidīsim vaļā, teica
sarkanarmieši, atmeta roku un aizgāja. Iļjam Bobrovs šīs dienas vakarā
piedzīvoja pirmo sirdslēkmi.
Pēc kara Bobrova bizness gāja uz leju, bērni nevēlējās to
turpināt un koloniālpreču tirdzniecības uzņēmumu nācās pārdot. Pēcnācēji dzīvoja
no ienākumiem, kas gūti no īpašumu izīrēšanas. 1930.g. Bobrovs nomira no
sirdslēkmes. Viņš ir apglabāts Rīgā, Pokrova kapos.
Padomju laikā Bobrova mājas augšstāvā bija dažādu iestāžu
biroji, bet pirmajā stāvā bija pīrādziņu bode. Tagad tur atrodas Slovākijas
republikas vēstniecība un biroji.
Donnera nams (kādreizējais salons “Beate”)
Augsta, šaura sarkanu ķieģeļu ēka Vecrīgā uz Laipu un Šķūņu
ielas stūra. Tagad tur atrodas firmas “Stenders” veikals. 1987.gadā šajā mājā tika
atvērts leģendārais salons “Beāte”, kur varēja iegādāties ekskluzīvus tērpus,
kurus modelējusi latviešu modes māksliniece Beatrise Dunska. Padomju dzīves
realitātē šis salons bija skaistas un izdevušās dzīves simbols, jo tur
piedāvātie spilgtie un oriģinālie tērpi bija pieejami tikai ļoti naudīgām
dāmām. Pārējās varēja vienīgi nošpikot kādu ideju un realizēt to saviem
spēkiem. Pašu sarkano ķieģeļu namu 1901.gadā uzcēla Rīgas lietussargu karalis,
fabrikants Donners.
Donnera nams atrodas vienā no senākajām Rīgas vietām. Savulaik
tur bija lībiešu ciematiņš, vēlāk, pēc Rīgas nodibināšanas, tika uzcelts
Franciskāņu klosteris. Akmens ēka šajā vietā Rīgas kartē parādās jau 14.gs.,
tomēr nav saglabājušās ziņas, kā tā izskatījusies. No vecās ēkas līdz mūsdienām
ir saglabājies neliels 17.gs. bareljefs, kurā attēlots Pestītājs. Tas kādreiz
rotāja māju un tagad novietots virs ēkas sānu ieejas.
Bareljefs ar Jēzus Kristus atveidojumu
19.un 20.gs. mijā šo stūra māju iegādājās uzņēmējs Donners –
Rīgas lietussargu karalis. Rosīgajam tirgonim piederēja veselas divas
lietussargu fabrikas. Viena ražotne atradās Kaļķu ielā, bet otra – Šķūņu ielas
galā. Līdz mūsdienām šīs ēkas diemžēl nav saglabājušās. Ar laiku radās
nepieciešamība pēc sava veikala un plašākām kantora telpām. Tāpēc Donners
nolēma uzcelt šim mērķim jaunu ēku netālu no fabrikām uz Šķūņu un Laipu ielas
stūra. Zemes gabals gan bija ļoti
neliels, tikai 75 kv.m.
Mājas projektu tika nolemts pasūtīt izcilajam arhitektam
Vilhelmam Bokslafam, kurš piedāvāja uzcelt greznu četru stāvu namu. Pirmajā un
otrajā stāvā bija paredzētas veikala telpas, pagrabā – noliktava, bet augšējos
stāvos – Donnera kantoris. Cauri visai ēkai gāja kāpnes.
Mājas fasādi talantīgais arhitekts izveidoja tādā veidā, lai
tā veiksmīgi iekļautos senatnīgajā kvartāla apbūvē. Tā atgādina senu, gotikas stilā celtu namu,
kas ne reizi vien ir ticis pārbūvēts. Tikai plašās logu vitrīnas paver skatu uz
jūgendstilā apgleznotiem griestiem, un liecina, ka ēka tapusi 20.gadsimta
sākumā.
Galvenā ieeja greznajā veikalā bija no ielu stūra. Tur
varēja iegādāties vislabākos lietussargus un saulessargus Rīgā.
Lietains sveiciens no Rīgas – 20.gs. sākuma pastkarte
Varbūt, ja nebūtu bijis 1.pasaules karš, šajā vietā joprojām
tirgotu Donnera ražotos lietussargus. Diemžēl pēc kara lietussargu bizness
panīka, fabrikas nācās slēgt, taču veikala ēka palika Donneru ģimenes īpašumā.
Māja tika iznomāta, un tur atradās dažādi kantori, šūšanas darbnīcas un
veikaliņi.
Kas ir interesanti, padomju laikā maz kas mainījās. Kaut gan
Padomju Savienībā bija aizliegts privātīpašums uz mājokli, tomēr Donneri palika
dzīvot savā mājā, aizņemot bijušās kantora telpas. Klīda baumas, ka Donneru ģimene esot
palīdzējusi padomju varai, un tādejādi saglabājusi savu mājokli.
Tomēr 20.gs. 80 –to gadu beigas atnesa jaunas vēsmas. Radās
pirmie kooperatīvi, izveidojās “Tautas fronte”, tika īstenota M.Gorbačova
“Glasnostj” politika. 1987.gadā lietussargu fabrikanta mājā tika atklāts modes
salons ar romantisku nosaukumu “Beāte”. To izveidoja izcilā latviešu modes
māksliniece Beatrise Dunska, kurai šis nams likās ārkārtīgi pievilcīgs. Viņa
vēlējās radīt savus, ekskluzīvus modeļus, kurus viņa gribēja tirgot nevis
masveidā universālveikalos, bet nelielās kolekcijās īpašā salonā.
Beatrise Dunska
Mūsdienās jauna salona vai veikala atvēršana nav nekas
sevišķs. Mēs tam pat nepievēršam lielu uzmanību. Taču tolaik personiskais modes
salons bija kaut kas prātam neaptverams. Apģērbus ražoja rūpnīcās, lielās
partijās. Modeļi bija neizteiksmīgi un lielākoties neglīti, kaut gan,
salīdzinot ar mūsdienām, audumu kvalitāte bija augstāka. Tie kas vēlējās kaut
ko īpašāku medīja ārzemju deficītu, šuva apģērbus pēc individuāla pasūtījuma
ateljē, vai arī darināja tērpus pašu spēkiem.
Beatrisei Dunskai radās spīdoša ideja, ka viņas salons
varētu būt tāda uzņēmuma filiāle, kura rīcībā ir darbam nepieciešamie materiāli
– audums, dzijas, āda. Latvijā bija tikai viens šāds uzņēmums – “Daiļrade”.
Modelētājai izdevās pārliecināt “Daiļrades” vadību atbalstīt šo ideju. Tāpat
brīnumainā kārtā izdevās arī iegūt iecerēto ēku, kur tika izveidota ražotne un
veikals.
Beatrises Dunskas
apģērbu modeļi
Jaunajā salonā tapa ekskluzīvi apģērbu modeļi. Katrs modelis
tika izgatavots ne vairāk kā 10 eksemplāros. Tā kā tika izmantots daudz roku darba,
izstrādājumi nevarēja būt lēti. Tika piedāvāti virsējie apģērbi – mēteļi un
jakas, trikotāžas izstrādājumi. Lietas varēja iegādāties gan komplektā, gan pa
vienai. Mēnesī tika saražoti aptuveni 200 tērpi.
Panākumi jaunajam salonam bija fantastiski. Neraugoties uz
augstajām cenām un tērpu oriģinalitāti, pircēji gāza to apkārt. Salons atradās
šajā vietā aptuveni 20 gadus. Tomēr mūsdienu pasaulē, kur piedāvājums ir
milzīgs, tas nespēja izturēt konkurenci.
Tagad šajā vēsturiskajā namā savu mājvietu ir atradis
Latvijas kosmētikas firmas “Stenders” veikals.
Avoti:
20.gs. Post Scriptum 16.sērija (1987-1988)
Atradumi Vecrīgas suvenīru veikaliņos
Latvijas iedzīvotāji ne sevišķi bieži mēdz iegriezties Vecrīgas
suvenīru veikaliņos, jo nereti ir pārliecināti, ka tur nav nekā tāda, kas viņus
varētu interesēt. Mēdz būt arī uzskats, ka visas preces tur ir nesamērīgi
dārgas, jo paredzētas turīgiem ārvalstu tūristiem.
Nolēmu intereses pēc apstaigāt šos veikaliņus, lai uzzinātu,
kāda ir reālā situācija. Pirmā atziņa, pie kuras es nonācu-šīs tirgotavas ļoti
atšķiras savā starpā. Ir gan veikali ar unikālu piedāvājumu, gan arī vietas,
kur nopērkamas lielākoties visiem apnikušās masu patēriņa preces - dzintara
krelles, māla krūzītes un šķīvīši ar Rīgas panorāmu, magnētiņi ar kaķiem u.tml.
Ja jūs vēlaties iegādāties šādas tipveida lietas, taču
negribat pārmaksāt, es ieteiktu tās nopirkt Rīgas Centrāltirgū, kur ir plašs
šādu suvenīru piedāvājums par daudz zemākām cenām nekā Vecrīgā.
Suvenīru veikaliņš
Centrāltirgus dārzeņu paviljonā
Otra atziņa, pie kuras es nonācu, ir tāda, ka cenas nav
neadekvāti augstas. Nav tā, ka ir izdevīgi iepirkties tikai Brīvdabas muzeja
gadatirgū, pārējās 363 dienas gadā metot lielu līkumu ap daiļamatnieku
izstrādājumiem. Protams, roku darbs ir dārgāks nekā rūpnieciskais ražojums,
tomēr ņemot vērā, cik garš laiks un pacietība ir vajadzīga, lai izcakinātu kādu
jauku lietiņu, brīžiem likās, ka ieguldītais darbs ir palicis nenovērtēts. It
sevišķi, ja padomā, cik no pārdotā saņem meistars, cik nopelna tirgotājs un cik
aiziet nodokļos.
Piespraudes tikai par
5 eiro veikalā “Lini un suvenīri” M.Pils ielā 4
Glīti auskari par 9
eiro veikalā “Slazds” Aldaru ielā 12/14
Pastaigājot pa veikaliem, sapratu, ka šis bizness nav nemaz
tik vienkāršs, kā varētu likties. Kaut gan jūlijā tūristu Rīgā ir daudz, tomēr
pircēju plūsma ir sadalījusies visai nevienmērīgi. Atsevišķās vietās tūristi
ņudzēja kā skudras, bet citviet pārdevējas skatījās uz mani, kā uz ūnikumu, kas
kaut kādā neizskaidrojamā veidā ir iemaldījies viņu klusajā valstībā.
Atlika tikai secināt, ka vissvarīgākā ir veikala atrašanās
vieta attiecībā pret tūristu iecienītākajiem ceļiem. Ne mazāk būtisks ir tas,
cik veikals ir vilinošs pircējiem. Katrā ziņā, tie veikali, kuri bija
novietojuši ārpus durvīm kādu interesantu dizaina elementu, piemēram,
senlaicīgu velosipēdu ar puķu podiem, piesaistīja vairāk pircēju.
Vēl ļoti veiksmīgs ir risinājums, kad ieejas veikalā ir no
dažādām ielām. Tas reāli strādā. Izšķirīgs faktors ir veikala īpašnieka
ieinteresētība savā biznesā, kā viņš izvēlas pārdodamās lietas, cik rūpīgi ir noformētas
veikala telpas.
Tagad par preču sortimentu.
Patīkami pārsteidza plašais piedāvājums bērniem. Ja jums
jāapdāvina dzimšanas dienā kāds radu bērns, un gribas iepriecināt mazo ar kādu
jauku un mīļu lietu, tad varu piedāvāt sekojošas idejas dāvanām:
Peļu čībiņas mazajām pēdiņām veikalā Hobbywool M.Pils ielā
6:
Koka konstruktori topošajiem celtniekiem veikalā Latvju
lietas Audēju 6
Lupatu lelles no veikala “Lini un suvenīri”
Ja dodaties ciemos pie kaķu mīļotāja, tad vislabākā dāvana,
protams, ir tāda, kas saistās ar mīļāko dzīvnieku. Jāsaka, ka kaķu draugu
apdāvināšana problēmas jums nesagādās, jo Vecrīgas veikaliņos ir ļoti daudz
lietu ar kaķiem. Te būs dažas idejas:
Pulkstenis kaķa formā no veikala “Love Riga” audēju 5:
Amizantas karināmas kaķu figūriņas no veikala “Baltic gift
shop” Audēju 3
Parasti nav viegli izdomāt, ko uzdāvināt ārvalstu partnerim,
lai dāvana saistītos ar Latviju. Viens no variantiem varētu būt lelle, kas
tērpta latviešu tautastērpā no veikala “Latvju lietas”:
Katra sieviete vēlas būt skaista un unikāla, ko vislabāk
izcelt ar mākslinieku veidotām, oriģinālām rotām. Ļoti plaša mākslinieku
darinātu rotu izvēle ir veikalā “Slazds”:
Veikalā “Hobbywool” ir nopērkamas oriģinālas adītas un
tamborētas rotas
Savukārt veikalā “Linu istaba” Torņa 4 ir jauki porcelāna
auskariņi un piespraudes
Piedāvājumā ir arī rotas un aksesuāri vīriešiem. Veikalā
“Latvju lietas” ir interesantas ādas aproces un koka tauriņi:
Dažas idejas tiem, kuri vēlas uzlabot sava mājokļa
interjeru:
Oriģināla keramika no veikala “Linu istaba”
Metāla kalumi no veikala “Slazds”
Ideja rokdarbniekiem, kas gan nav pārdošanā, bet jārealizē
saviem spēkiem no veikala “Hobbywool” (veikalā ir nopērkama ir arī vilnas
dzija).
Agrāk vai vēlāk sāks pūst auksti rudens vēji, tad uzsnigs
sniegs... Tomēr tas mums nekaitēs, jo varēsim ietīties skaistos un siltos
vilnas izstrādājumos:
Adīti vilnas lakati no veikala “Hobbywool”
Oriģināls vilnas apmetnis no “Linu istabas”
Pilnīgi visus Vecrīgas suvenīru veikaliņus neesmu pagaidām
apgājusi, tā kā turpinājums sekos.
Johans Cukerbekers un viņa pēdas Rīgā
Vecrīgā Peitavas ielā 9/11 atrodas ēka, uz kuras fasādes ir
redzami noslēpumaini simboli un seni ģerboņi. Neraugoties uz nolaisto izskatu,
tā joprojām ir saglabājusi bijušā spožuma atblāzmu. Šī ēka savulaik piederēja
turīgajam vācu tirgotājam Johanam Cukerbekeram, kurš 1750.gadā Rīgā nodibināja
pirmo brīvmūrnieku ložu “Ziemeļzvaigzne”.
J.Cukerbekera privātmāja Peitavas ielā
Cukerbekeru ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā no Beļģijas
provinces Brabantes 17.gs. beigās. 18. un 19.gs. Rīgā dzīvoja trīs šīs ģimenes
paaudzes. Izcilākais šīs dzimtas pārstāvis bija Johans Cukerbekers (1727-1775),
kam piederēja greznais nams Peitavas ielā 9/11. Ietekmīgais tirgotājs bija ne
tikai viens ietekmīgākajiem Rīgas tirgoņiem, bet arī dāsns mecenāts, kurš
atbalstīja daudzus sava laika literātus un zinātniekus.
Bez tam Johans Cukerbekers bija pirmās brīvmūrnieku ložas
“Ziemeļzvaigzne” dibinātājs Rīgā. Šīs organizācijas sanāksmes notika
J.Cukerbekera namā Peitavas ielā 9/11. Brīvmūrnieku ložas laikā no 1750-1770.gadam
apvienoja galvenokārt vācu intelektuālo eliti: aristokrātus, juristus,
literātus un filozofus. To sastāvā bija arī atsevišķi tirgotāji un militāristi.
No 1770.gada strauji pieauga valsts ierēdņu un tirgotāju īpatsvars
organizācijā. Kas attiecas uz reliģisko piederību, sākotnēji tie bija luterāņi,
vēlāk viņiem pievienojās arī katoļi un pareizticīgie.
Pēc J.Cukerbekera rekomendācijas Rīgas brīvmūrnieku ložā
"Pie zobena" tika uzņemts jaunais teologs Herders, kurš no 1764. gada
līdz 1769. gadam strādāja Rīgas Domskolā par pasniedzēju. Vēlāk viņš kļuva par
izcilu filosofu un literātu. Savas
uzturēšanās laikā Rīgā viņš bija aktīvs ložas loceklis un pildīja sekretāra
pienākumus.
Durvju portāla augšējā daļā novietots Cukerbekeru dzimtas
ģerbonis, pie sienas abās malējās pusēs ir brīvmūrnieku simbols ar trīsstūri,
cirkuli un āmuru. Vidusdaļā abās pusēs redzamais simbols varētu būt piederīgs
ložai “Ziemeļzvaigzne”.
Tā kā Johans Cukerbekers bija rosīgs tirgotājs, viņam
piederēja arī trīs noliktavas Vecrīgā. Tās ir saglabājušās līdz mūsdienām un
atrodas Arsenāla ielā 5. Tās ir celtas pēc izcilā arhitekta Kristofa Haberlanda
projekta, kurš arī varētu būt bijis brīvmūrnieku ložas loceklis, ņemot vērā to,
ka viņš ir projektējis arī brīvmūrnieku saieta namu Vaļņu ielā (ēka pašlaik
vairāk neeksistē) un Muzes biedrības namu, kur notika brīvmūrnieku sanāksmes. Interesanti,
ka tieši Cukerbekera noliktavu komplekss līdz 2.pasaules karam tika dēvēts par
“Trīs brāļiem”. Vēlāk šie brāļi tika aizstāti ar dzīvojamo ēku kompleksu Pils
ielā, un Cukerbekera noliktavas aizgāja aizmirstībā.
J.Cukerbekera noliktavas Arsenāla ielā 5
“Trīs brāļi” Arsenāla ielā patiesībā ir viena ēka,
kura sadalīta trīs daļās. Katrai no tām ir savs nosaukums atbilstoši bareljefam
virs durvīm. Uz viena ir attēlots nams un zem tā ir uzraksts “Cukura fabrika”,
uz otra ir cilvēks ar lielu maisu uz muguras, un tas saucas “Nesējs”, uz trešā
ir bareljefs “Trīs brāļi’, kur attēloti trīs vīrieši senlaicīgos apģērbos. Bareljefi
ir saglabājušies līdz mūsdienām, taču vēl 1920.gadā tiks konstatēts, ka
zīmējumi ir ļoti neskaidri. Pašlaik tie ir gandrīz izdzisuši.
J.Cukerbekers arī uzcēla muižiņu Pārdaugavā. Līdz mūsu
dienām šī celtne nav saglabājusies, jo tās vietā aiz Vanšu tilta pašlaik slejas
Latvijas Valsts arhīva centrālā ēka. Tomēr viņa celto muižu «Det huis in det
bosch», kas holandiešu valodā nozīmē “māja mežā”, mēs varam apskatīt Broces
zīmējumā.
J.Cukerbekera vasaras rezidence Pārdaugavā
Cukerbekeru ģimenes ziedu laiki beidzās 19.gs sākumā. Firma
izputēja kontinentālās blokādes laikā, kas ilga no 1806 līdz 1814.gadam. Visi
viņa īpašumi tika izsolīti, un ieguva jaunus īpašniekus. Tomēr vēl joprojām ir
saglabājušās vietas Rīgā, kas vēsta par šīs dzimtas kādreizējo spožumu.